Vai nākotnē būs jāatsakās no privātuma drošības vārdā?

Tādi spiegu atribūti kā noklausīšanās ierīces, fotoaparāti Minox un pazolē paslēptas mikrofilmas, mūsdienās ir samazināti līdz spiegu filmu dekorāciju un muzeju eksponātu statusam. Produktus, kas ieraksta audio, vai video formātā mūsu darbības, esam brīvprātīgi ienesuši savā vidē, bet, ar globālā tīmekļa starpniecību, šī informācija nonāk drošības dienestu rīcībā. 2013. gada jūnijā Edvards Snovdens nopludināja ASV Nacionālās Drošības aģentūras klasificētu informāciju. Nopludinātie dokumenti pārsteidza pat rūdītu sazvērestības teoriju cienītāju bažas, NDA spiegošanas apjoms ir grandiozs. Aģentūra tika pārtvērusi vairāk kā miljarda pasaules iedzīvotāju, telefonu sarunas, interneta sarakstes, meklējot informāciju par terorisma draudiem, tāpat veicot politisko un ekonomisko spiegošanu. Greizsirdīgākie Nacionālās Drošības aģenti pat bija pratušies izmantot ASV spiegu tehnoloģijas, lai izsekotu savu romantisko partneru gaitām un vēl dažādi pārkāpjot pat NDA izstrādātos iekšējos, slepenos noteikumus.

Un neaizmirsti uzspēlēt eiro džekpots – jo vienmēr var paveikties!

Kādas tieši spiegošanas metodes ir NDA rīcībā? Ikdienas tiekot izsekotas simtiem miljonu mobilo ierīču atrašanās vietas, sarunas un sarakstes, tādā veidā NDA aģenti var uzzīmēt ļoti precīzu, jebkura pasaules iedzīvotāja – tehnoloģiju lietotāja ikdienas gaitas un attiecības. Tāpat aģentūrai ir pieejamas visas komunikācijas, kuras ir veiktas caur Google, Microsoft, Facebook, Yahoo, Youtube, AOL, Skype, Apple un Paltalk platformām, no kurienes katru gadi tiek ievākti simtiem miljonu personisko e-pastu un mesindžeru konti. Tikmēr aģentūras hakeru nodaļa ir izstrādājusi pilnu klāstu ar kriptogrāfijas rīkiem, ar kuriem uzlaužas personu mobilās ierīces, lai piekļūtu tajās tieši, vai netieši – caur mākoni, glabātajiem failiem. Turklāt spiegi ne tikai tiek klāt jau saglabātajiem failiem, bet arī var paši ierakstīt jaunus, sevis izvēlētā laikā ieslēdzot ierīču mikrofonus un kameras. Ne jau tāpat vien, Facebook dibinātājs, Marks Zukerbergs ir aizlīmējis kameras savām mobilajām ierīcēm un datoriem.

2013. gada klasificēto dokumentu noplūdes saceltais skandāls ir izvērsis sabiedrībā diskusiju par privātuma nozīmīgumu digitālās datu pārraides laikā. Vai tiklīdz, mēs kā sabiedrība, atbalstām kaut vismazāko privātuma pārkāpumu pret personām, kuras tiek turētas aizdomās teroristu uzbrukumu kaldināšanā, tad mums pēc definīcijas ir arī pašiem jāatsakās no tikpat daudz privātuma savās dzīvēs? Tā izskatās, jo, lai arī spiegošanas aģentūras vairāk interesē personu, kuru saistība ar Rietumiem naidīgām organizācijām ir skaidra, spiegošanas logaritmi meklē arī aizdomīgus atslēgas vārdus. Nav zināms tieši kādi ir atslēgas vārdi, bet nav grūti iedomāties nevainīgu, privātu telefona sarunu par ziņās redzēto, kurā vienu reizi par daudz pateikti vārdi kā: Islāms, vai Bumba, uzsāk personas privātās informācijas ielādi Amerikas Nacionālās Drošības aģentūras datu bāzē.

Interneta un mobilo ierīču lietotāju sašutums ir saprotams, nevienam tomēr negribas dalīt savus intīmos failus un sarunas ar ārzemju spiega acīm un ausīm. Tomēr izskatās, ka tā ir viena mūsu tiesībām, kuru 20. gadsimts būs paņēmis sev līdzi pagātnē. Pat tad, ja lielvalstu spiegošanas aģentūras būtu pilnībā godprātīgas, un tādas tās nav, agri vai vēlu, mums pašiem varētu nākties atteikties no privātuma garantijām sabiedrības drošības vārdā. Patiesībā, ir mazliet žēl spiegu. Pat pašam savu ikdienas e-pastu pārlasīšana, kolēģu sūtīto “smieklīgo” kaķu bilžu un mēstuļu ravēšana, meklējot apmaksājamo elektroapgādes rēķinu, parasti ir nāvīgi garlaicīgs pasākums. Turklāt mēs cilvēki esam egocentriskas būtnes, kas parasti krietni pārvērtē to, cik mēs paši un mūsu personīgie noslēpumi ir interesanti citiem.